Roze izsenis ir bijusi ziedu karaliene. Rietumu pasaulē tai nereti ir piedēvēts mītisks sirds, centra un kosmosa, kā arī svētas, romantiskas un jutekliskas mīlestības simbols. Senās Romas mītos par sarkanu rozi, tās krāsas dēļ, šo ziedu saistīja ar kara dievu Marsu un Venēru (grieķu Afrodīti). Piemēram, grieķu mītā, mirstošo un atdzimstošo dievu Adonīdu nāvīgi ievainoja mežakuilis. Afrodīte, skrienot viņam palīgā, savainoja kāju uz baltas rozes ērkšķa, un dievietes asinis nokrāsoja šo ziedu sarkanu. Tā radās leģenda par sarkanas rozes izcelsmi.
Rozei mēdz piedēvēt arī saules un rītausmas simbolu. Roze ir simbolizējusi arī slepenību: par to vēstīts vairākos mītos. Romiešu mītā Kupidons aptur runas par Venēras neuzticību, uzdāvinot klusēšanas dievam rozi. Kristietībā asinssārta ērkšķaina roze bija skaudrs Kristus ciešanu un viņa cilvekmīlestības simbols. 17.gadsimtā šis skaistais zieds kļuva par okultās biedrības simbolu: tās simbols bija no rozēm veidots krusts, koka krusts ar rozi vidū vai rozēm šķēršu krustpunktos. Rozete (atvēries zieds ar aplī izkārtotām ziedlapiņām) un gotiskā roze saistīta arī ar riteņa simboliku, kas norāda uz radošā spēka attīstību. Viduslaikos rozes ieguva spēcīgāku simboliku. Sarkanas rozes simbolizēja Kristus asinis, bet baltas rozes simbolizēja Bezvainīgo ieņemšanu. Dzejnieki Mariju raksturoja kā “rozi starp ērkšķiem” un “pazemības violetu, šķīstības liliju, žēlsirdības rozi”. Roze tiek pielīdzināta kā rietumu pasaules ekvivalents lotosam.
Rozes attēlojumam mākslā ir bagāta vēsture. Kā vieni no senākajiem rozes atveidiem mākslā ir atrodami Pompeju freskās, kur tās attēlotas dažādos ziedēšanas posmos. Viduslaikos rozes tika novērtētas to skaistuma, smaržas un ārstniecisko īpašību dēļ. Sandro Botičelli darbā “Jaunava, kas pielūdz guļošo Kristus bērnu”, skaistais rožu dārzs veido ieskaujošu, privātu apli, kas ir Jaunavas simbols, atvasināts no Vecās Derības Zālamana dziesmas. Renesanses laikā šis iecienītais zieds plaši tika izmantots mākslā un tas simbolizēja mīlestību, godu, ticību, kaislību un skaistumu.
Septiņpadsmitajā gadsimtā Nīderlandes klusās dabas glezniecībā ziedu sarežģītā simbolika kļuva par nopietnu aizraušanos. Baroka laika māksliniekiem ziedi klusajās dabās simbolizēja dzīves skaistumu un īslaicīgumu vienlaikus, uzsverot domu, ka tas jābauda un jānovērtē katru dienu. 19. gadsimta beigas rozes nostiprināja romantiskās mīlestības simbolismu.
Sirreālisma pārstāvis Salvadors Dalī bieži gleznoja rozes kā jaunības un skaistuma simbolus. Viņa darbā “Meditatīvā roze” saules vietā ir ideāla roze.
Arī Latvijas mākslas pasaulē šis zieds nav palicis nepamanīts. Mākslinieki -Rūdolfs Pērle, Kārlis Brencēns, Leo Svemps, Ansis Artums, Ģederts Eliass, Oto Skulme, Leo Kokle, Jānis Tīdemaņis, Rūdolfs Piņnis, Valdemārs Tone, Helēna Heinrihsone un daudzi citi ir plaši izmantojuši rozes motīvu savā daiļradē.
Rozes turpina iedvesmot māksliniekus arī mūsdienās. Latvijas Nacionālais dabas muzejs ar krāšņu izstādi „Rožu dārzs 2024” aicina apbrīnot un sasmaržot rozes tikai dažas dienas – līdz 8. jūnijam var pagūt doties bagātīgā ceļojumā, gūstot iedvesmu mākslai, savam mazdārziņam un dzīvei kopumā. Rožu izstāde Dabas muzejā jau daudzu gadu garumā tiek rīkota sadarbībā ar zinošajiem dārzkopjiem. Arī šogad muzeja lielo izstāžu zāli ieskauj valdzinošā rožu smarža. Apmeklētājiem būs iespēja aplūkot vairāk nekā 100 dažādu krāsu, smaržu un ziedu formu rozes.
Raksta un rožu fotogrāfiju autore: Laima Šmiukše
