Ja tic karmai, tad dzīvē satiekas tie, kuriem ir jāsatiekas. Nereti uzsver to, ka augstāks spēks saved kopā tos cilvēkus, kuriem ir kādi iepriekšējās dzīves neatrisināti uzdevumi. Nav ne jausmas, kā ir patiesībā, bet skaidrs ir viens – pārskatot attiecību pagātni, katram no iesaistītajām pusēm ir savas atmiņas, sajūtas un pieredze no kopīgi pavadītā dzīves laika. Dažreiz piedzīvotie iespaidi un emocijas ir teju līdzīgas, bet reizēm citādas vai gluži pretējas. Maigi un ironiski, it kā vērojot no malas, stāsta darbi Romāna Korovina izstādē “Nomirsim kopā” Rotko muzejā Daugavpilī.
Ir nācies dzirdēt, ka dzīvi mēdz raksturot, iedalot “svītriņās” – baltajās un melnajās jeb gaišajos un tumšajos posmos. Šos esības periodus mēdz salīdzināt ar zebrai raksturīgo krāsojumu, piesaucot grūto brīžu mierinājuma teicienu “pēc melnās svītras vienmēr sekos baltā un otrādi”. Pēc šī gaišā un tumšā pretstatu principa ir iekārtota arī Korovina izstāde. Ekspozīcija ir sadalīta četrās zonās un katra no tām stāsta stāstus ar dažādām sajutām. Katra zona vēl ir sadalīta divās daļās, parādot, ka par spīti tam, ka pāris dzīvo vienus un tos pašus notikumus, katrs redz, atceras un jūt varbūt kaut ko atšķirīgi.
Daudzas mazformāta eļļas gleznas, ar ikdienišķiem un varbūt pat maznozīmīgiem mirkļiem, vēsta par eksistenci un dzīvi kopā, kura sastāv no daudziem un dažādiem notikumiem. Dažkārt atmiņās kādam tie ir nedaudz blāvi, reizēm neaizmirstami vai pavisam zuduši. Līdzās glezniecībai, Korovinam tuvas ir arī redīmeida instalācijas, telpiskie objekti un mūzikas klātbūtne. Pirmā telpa sagaida ar soliņu tieši pa vidu, vienā telpas stūrī ir slota un otrā – atkritumu spainis. Otrā telpa ir ar vīna garšas piepildītu elpu, reibinoša un kaislīga – teju rotaļājoties ir jāmeklē atšķirības starp abām nošķirtajām zonām. Vienā pusē ir krēsls ar baltvīna pudeli un pretējā – krēsls, tukša sarkanvīna pudele un gleznotāja darba galds. Korovinam patīk ironijas, humora un mīlestības mijiedarbība. Izstādes kopējo ekspozīciju pavada mūzika. Mana apmeklējuma laikā telpas piepildīja Boba Dilana nazālā balss. Viņa dziesmas un to daudznozīmīgais un tēlains vēstījums sniedz izstādei papildus emocionalitāti un vērojuma skatpunktus. Ekspozīcijas trešajā telpā ir atrodams pats mūzikas atskaņošanas avots – skaņu iekārta, kura pārraida šo mūziku Pretī iekārtai, kura atskaņo leģendārā dziesminieka daiļradi, ir vēl viena atskaņošanas iekārta, bet tā mēmi klusē. Bobs Dilans intervijās ir uzsvēris, ka viņa mūzika neparedz improvizāciju: “Nav nekādas iespējas mainīt dziesmas būtību, kad tā ir radīta.”[1] Vai Korovina māksla pieļauj improvizāciju? Tā pavisam noteikti sniedz plašu brīvas domas amplitūdu ikvienam skatītājam. Mūzika tēlaini papildina Korovina izstādes stāstus – tie iegūst kinematogrāfisku sajūtu, kura mani, kā skatītāju maigi un cieši pārņem. Intervijā “KDi”[2] viņš skaidro, ka savā mākslā bez humora nevar nekad. Lai gan mākslinieks vaļsirdīgi atzīstas, ka vieglums viņa daiļradē nerodas viegli, man gribas ticēt, ka skatītājam uzlūkojot Korovina mākslu, ir viegli. Pat, ja reizēm nākas samulst (kā ekspozīcijas ceturtajā telpā ar veļas žāvētāju un nokritušo dvieli), šis mirklīgais apjukums ir ļoti tuvs, jo Korovins savā mākslā runā par pazīstamo un ikdienišķo.
Glezniecība ir Korovina tēlotājmākslas veids, kurā ar reālo īstenības uztveri, emocionalitāti un autora subjektīvo iespaidu tēlojumu no abstrakcijas līdz reālismam, viņš dalās ar mazo lietu pasauli. Tā var būt lapu vākšana, savītusi roze, ziemassvētku rotājums, pīle, boja, konfekte, svaigi krāsotas durvis, zilais spainis un citi ikdienišķi un viegli atpazīstami tēlojumi. Maigo zemes toņu gleznās nozīme ir niansēm un akcentiem, kuri vēstījumam piešķir, izceļ un maina jēgu. Korovina uz sienas ar roku rakstītie gleznu nosaukumi, kuri nereti ir pārsvītroti un laboti, skatītājam kalpo kā paplašinātā doma par redzamo mākslas darbu un dzīvi kopumā. Šie nosaukumi vienlaikus var būt tādi kā nejaušas, bet tomēr jaušas pārteikšanās -“Don’t swim naked?”[3] Vai tomēr “Don’t swim beyond the Beuys naked?”[4] Man tomēr gribās ticēt, ka autors filigrāni un ļoti smalki atsaucas uz leģendāro vācu laikmetīgās mākslas klasiķi Jozefu Boisu, kura mākslā svarīgi bija stāsti, pat ja tiem bija grūti noticēt. Bet Korovina stāsti ir īsti, tie ir godīgi un atklāti savā patiesībā.
Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā” ir dažādu simbolu un ironijas pilna. Viss vienkāršais nemaz nav tik vienkāršs, kā tas sākumā izskatās. Darbi papildina viens otru un uzmanība tiek centrēta uz šķietami maznozīmīgām detaļām. Nenopietnība un šķietamā nejaušība ir viņa kā mākslinieka aicinājums skatītājam pavērot dzīvi kopā un neuztvert to pārlieku nopietni. Un tas nekas, ja reizēm pirmdiena un otrdiena ir vienāda. Dzīve ir vērta visos niekos un sīkumos, pat ja mīļotie tomēr nemirst kopā.
Romāna Korovina izstāde “Nomirsim kopā” 2024. gada 1. ceturksnī tika nominēta Purvīša balvai 2025. Izstāde skatāma līdz 19.maijam Rotko muzejā, Daugavpilī.
Raksta un fotogrāfiju autore: Laima Šmiukše
[1] https://ultimateclassicrock.com/bob-dylan-never-improvises/
[2] Meitene vāc nātres zupai. Romans Korovins izstādē pievēršas atkārtojumu tēmai. I. Auzānes intervija ar R. Korovinu. 21. marts, 2022.
[3] Tulkojums no angļu valodas: “Nepeldi kails”.
[4] Tulkojums no angļu valodas: ”Nepeldi kails tālāk par Boisu”.
