Aija Jurjāne (1944-2015) ir dārgums, kuru es atklāju tikai tagad. Sarunā ar draugu, abi nespējām beigt brīnīties par Jurjānes laikmetīgumu un mūsdienām raksturīgo jauneklības un modernisma garu. Pie vēstījuma par sievietes parasto un tomēr neprasto ikdienu, māksliniece pieturējās visā savā daiļrades periodā. Par gleznotāju publiskajā telpā informācija ir skopa. Vērienīgākais Jurjānes mākslas apkopojums vienuviet ir 2021. gadā izdotais monogrāfiskais mākslas albums “Jaunības avots. Aija Jurjāne” (izdevniecība “Neputns”, sastādītāja Sandra Krastiņa). Māksliniecei nepatika publicitāte. Par viņu kā radītāju un personību reflektē viņas darbi.
Aija Jurjāne piedzima 1944.gadā. Viņa absolvēja Jāņa Rozentāla mākslas skolu, kurā vēlāk strādāja kā glezniecības un kompozīcijas pasniedzēja. Māksliniece, skolotāja un mamma bija viņas dzīves galvenās un primārās lomas par kurām stāsta arī viņas glezniecība. Visu mūžu Aijas glezniecības virstēma bija viņas ģimene un ar ģimenes dzīvi saistītā ikdiena.
No sirds iesaku līdz 19.maijam izbrīvēt laiku, lai pagūtu aplūkot šīs autores darbus izstādē “Karalienes virtuves” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāvā un Kupola zālē. Izstāde konceptuāli ir radīta ar vairākām dažādām virtuvēm, kurā caur mākslu tiek izstāstīts stāsts par studenti, mākslinieci, sievu, trīs bērnu mammu un sievieti vārdā Aija Jurjāne. Šie darbi un idejas harmoniski saplūst ar telpām, radot sajūtu par ceļojumu galvenā varoņa, šajā gadījuma, pašas darbu autores dzīvē. Izstādes scenogrāfijas autore ir Aijas Jurjānes meita, scenogrāfe Ieva Jurjāne. Intervijā LR1 raidījumā “Kultūras rondo” Ieva Jurjāne skaidro, ka “ekspozīcija ir sadalīta karalienes virtuvēs, pavisam tās ir septiņas. Un katrā ir viens centrālais darbs, to akcentē novietojums zālē, arī krāsains grīdas segums, kas skatu aizved līdz galvenajam darbam.”[1]
Izstādē virtuvei ir nozīmīga raksturojošās vides loma, kas vienlaikus kalpo kā parafrāze par vietu, kur sieviete visvairāk uzturas un valda viņas intensīvā gara dzīve – gan ikdienas rutīnas darbu veikšana, gan vieta, kur top radošie darbi, kad tiem ir vaļas brīdis.
Jurjāne savā radošajā darbībā mēdza atsaukties arī uz pasaules meistaru darbiem. Izstādē ir akvarelis „Plīts, pieliekamā durvis ar Karavadžo kalendāru”, kurā iegleznots Karavadžo darbs „Madonna ar bērnu”. Kā arī aplūkojot gleznu „Namsaimnieces vīzijas svētku rīta agrumā”, mēs redzam tiešu atsauci uz Niklāva Strunkes grafikas darbu „Pjēro ziemā”.
Aijas Jurjānes darbi ir maigi un krāsās bagāti. Izvēlētie darbu motīvi atklāj rutīnas pilno ikdienu, svētkus, raizes, radošo dzīvi, līdzcilvēkus un pašas mākslinieces personības šķautnes. Savos darbos Jurjāne pierāda, ka ikdienas dzīve, sadzīve un uzdzīve ir spilgtāku krāsu cienīga. Viņu var dēvēt par vienu no pirmajām feminisma balsīm latviešu glezniecībā, kura runā par sievietes-mākslinieces identitāti un spēju neizlikties, jo no sevis aizbēgt nevar.
Raksta un foto autore: Laima Šmiukše
[1] https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/kulturas-rondo/aijas-jurjanes-dokumentalas-gleznas-aplukojamas-izstade-karalien.a18880
