Bērnībā daudz skatījos televizoru un mēdzu bieži palikt pie vecmammas, jo viņa diezgan ātri aizmiga un es varēju skatīties visu, ko sirds kāro. Diža programmu izvēle gan nebija, jo bija tikai trīs televīzijas kanāli (vecmammai bija TV antena uz staba, kuru sliktos laikapstākļos vajadzēja iet pagrozīt, lai atkal kaut ko varētu redzēt ekrānā). Kādā reizē pirms Lieldienām, es noskatījos filmu par dievmātes parādīšanos Fatimā. Šī filma mani ļoti aizkustināja, es raudāju un nevarēju samierināties, ka bērniem – ganiņiem, kuri redzēja dievmāti, apkārtējie neticēja. Man kā bērnam bija grūti pieņemt, ka pieaugušie netic šim brīnumam, kuru pieredzēja šie bērni. Runā, ka atmiņas veido mūsu dzīvi. Šis bērnības notikums man uzausa atmiņā, apmeklējot Annas Pommeres izstādi “Sudraba līkne” galerijā “Māksla XO”.
Izstādes aprakstā minēts, ka izstāde “Sudraba līkne” ir par Dieva klātesamības sajūtu, kas atgādina sudraba līniju, kas ir līdzīga nevienmērīgai kardiogrammas līnijai. Nezinu kā citiem, bet man nav viegli runāt par Dievu, tāpēc apbrīnoju mākslinieces vaļsirdību atklāties šajā smagsvara tēmā. Ieejot ekspozīcijas telpā, ikvienu sagaida naivi, cilvēcīgi portreti un dažas figurālas kompozīcijas ar svētajiem tēliem. Annai Pommerei vēlme radīt šos darbus dzima pēc tam, kad viņas rokās bija nonācis Slovākijas 18.-19.gs. autodidaktisko reliģisko koka skulptūru katalogs “Ľudové plastiky”. Māksliniece ir iedvesmojusies un radījusi darbu sēriju par cilvēku, nevis Dievu. Lai gan darbu nosaukumi atsaucas uz svētajiem tēliem, piemēram, “Dievmāte ar zaļu lakatu, “Jāzeps jaunībā”, “Dievmāte pavasarī” utt., portretētie tēli nav gleznoti pēc svēto kanoniem. Tie ir abstrakti, naivi un pilni ar cilvēcīgiem pārdzīvojumiem. Līdzīgi kā slovāku 18./19.gs. reliģisko koka skulptūru sejās, arī šajās sejās var nolasīt plašu emociju spektru – mīlestību, ticību, cerību un vienlaicīgas sāpes no nepanesamām ciešanām. Anna Pommere uzsvaru izstādē liek uz mātēm un viņu jūtām. Mēs redzam dažādas dievmātes ar dažādām emocijām. Dievmātes un mātes tēls pēc būtības ir spēcīgs pirmatnējās patības simbols. Māte simbolizē ikvienas dzīvas būtnes pieredzi. Neviena dzīva būtne nav radīta no tukšuma, katram ir māte. Arī dievmāte ir māte. Katra radība uz šīs pasaules ir dievišķa un, ja vien ir ticība, katrs caur katru var sajust Dieva klātesamību.
Izstādes tēlus māksliniece ir uzgleznojusi ar akvareli, daži no tiem ir papildināti ar eļļu un olas temperu. Akvarelis uz audekla ir viņas iecienītā tehnika, jo gleznošanas procesā māksliniece ļaujas un izbauda nejaušību. Annas Pommeres darbi ir tehniski smalki ar niansētu krāsu un formu saspēli, kas paspilgtina radīto tēlu vēstījumu.
Anna Pommere ir cilvēks, kurš daudzus gadus ir veltījis izglītībai. Viņa ir ieguvusi izglītību filozofijā, datorgrafikā un glezniecībā. Kā mākslinieci viņu aizrauj atmiņu vēsture, dažādas atmiņu pieredzes un aspekti. Savā radošajā darbā priekšroku dod jūtīgai akvareļglezniecībai un asamblāžām no atrastām mantām vai krāmu tirgos nopirktām lietām. Izstādēs Latvijā un ārvalstīs regulāri piedalās kopš 2012.gada. Ieguvusi gleznotāja Paula Puzinas Figurālās meistardarbnīcas stipendiju (2018) un ir SEB stipendijas glezniecībā konkursa laureāte (2018).
Līdz 6. aprīlim vēl var pagūt aplūkot un mēģināt sajust Dieva klātesamību Annas Pommeres izstādē “Sudraba līkne”, Galerijā “Māksla XO” .
Raksta autore: Laima Šmiukše
