Šī izstāde, kura Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē ir aplūkojama, izlasāma un sadzirdāma līdz 4. februārim, ir par laiku, kad nebija interneta. Lai gan par šo, Latvijas Laikmetīgā mākslas centra organizēto izstādi, es uzzināju jau no digitāliem resursiem, tā ir par neseno pagātni, kad dzīvojām ārpus sociālajiem tīkliem un mobilajām īsziņām.
Ekspozīcija ir poētisks un nostalģisks piedzīvojums par personīgo atmiņu kultūru. Vidējās un vecākās paaudzes skatītājiem tas ir ceļojums atpakaļ pagātnē, turpretī interneta laikmetā uzaugušajiem – ziņkāri rosinoša pasaule. Paralēli pasaulslavenu mākslinieku darbiem, izstādē var apskatīt sadzīviska rakstura laikmeta liecības – stacionārus telefonus, diapozitīvus, neparastas, personiskas dienasgrāmatas, savdabīgas priekšmetu kolekcijas, radioamatieru korespondences un daudzas citas lietas, kuras šobrīd sadzīvē ir zaudējušas savu aktualitāti. Kuratoru – Kaspara Vanaga, (Latvija), Zanes Zajančkauskas (Latvija) un Dianas Fransenas (Diana Franssen, Nīderlande) radītā izstāde sniedz iespēju aplūkot tādu mākslinieku darbus kā “ARTPOOL Studio”, Irmas Blankas (Irma Blank), Ona Kavara (On Kawara), Viljama Kentridža (William Kentridge), Rūtas Volfas-Rēfeltas (Ruth Wolf-Rehfeldt), Martas Rosleres (Martha Rosler), Jirži Valoha (Jiří Valoch), Franca Erharda Valtera (Franz Erhard Walther), Joko Ono (Yoko Ono) u.c. Savu artavu izstādes veidošanā ir devuši arī latviešu mākslinieki – Andrejs Strokins, Viktorija Eksta un Ingrīda Pičukāne, kuri savā radošajā daiļradē pievērš uzmanību savdabīgām pagātnes mantojuma liecībām.
Laikmetā, kad virsroku ir guvusi digitālā realitāte, šī izstāde ar 1243 piemiņas lietām no nesenās vēstures, nošķir un vienlaikus saista ar atmiņām, pieredzi un jaunatklājumiem, ko gūst katrs apmeklētājs. Tādā veidā, jauši un nedaudz nejauši privātā un publiskā mijiedarbība aktualizē šīs pagātnes vēsmas arī mūsdienās.
Raksta un fotogrāfiju autore: Laima Šmiukše
