Kaspars Teilāns ir Alises Rozes dizaina studijas mācību centra pasniedzējs, kurš divreiz nedēļā saviem kursantiem sniedz ieskatu un dalās savās prasmēs un padomos par un ap fotografēšanu. Pirms profesionāli apguva fotografēšanas mākslu, viņš ir ieguvis zināšanas kā zīmēšanas, vizuālās mākslas un mākslas vēstures skolotājs. Liela pieredze foto nozarē gūta praktizējoties un strādājot par kāzu fotogrāfu.
Kā Tu pats sāki nodarboties ar fotografēšanu? Vai atceries savas pirmās fotogrāfijas?
Jāatzīst, ka es par to nesen iedomājos. Kad mācījos skolā, man nebija nekāda sakara ar fotogrāfiju. Jā, vectēvi fotografēja, taču fotografēšana nebija manā redzeslokā. Viss sākās ar to, ka man bija radusies sajūta, ka citiem vajag iedot savu fotoaparātu, lai mani nofotografē tā, kā esmu iedomājies. Protams, tur nekas labs nesanāca, jo bilžu iznākums neatbilda manai vīzijai.
Mācoties universitātē sāku spēlēties ar Zenit fotoaparātu. Tobrīd man nebija nekāda izpratnes ne par slēdža ātrumu, ne par to kāds būs rezultāts. Kad attīstīju fotofilmiņu, tad biju pārsteigts, ka bildes bija izdevušās. Taču vienlaikus jāatzīst, ka iegūtais rezultāts izskatījās pavisam savādāks nekā tas šķita fotografēšanas brīdī. Tā sākās meklējumi kā iegūt fotogrāfiju tieši tādu, kādu esmu izdomājis. Man liekas, ka ir svarīgi pirms bildēšanas aptuveni saprast vēlamo gala rezultātu. Kaut gan, arī nejaušībai vajag atstāt vietu.
Nevar noliegt, ka Tev ir vērā ņemama pieredze kā fotogrāfam. Kāds ir bijis Tavs lielākais izaicinājums fotogrāfijā?
Izaicinājums vienmēr ir fotografēt žanrā, kurā iepriekš neesi to darījis. Kā piemēru, šobrīd vairāk kā joku, varu pastāstīt par gadījumu, kad pirmoreiz fotografēju aktu. Kad saņēmu zvanu ar šādu piedāvājumu, nevilcinoties piekritu. Taču brīdī, kad meitene atnāca un izģērbās, sākās izaicinājums, jo īsti nesapratu, kas man tagad ir jādara. Man vienmēr ir izaicinājums kaut kur uzkāpt, jo ir bail no augstuma. Nesen VEF kultūras pilī man vajadzēja kāpt ļoti augstu virs skatuves griestu dēļiem, taču no šīs ekskluzīvās iespējas es atteicos, jo sapratu, ka to nevarēšu.
Pastāsti nedaudz par to, kā Tu nonāci Alises Rozes dizaina studijas mācību centrā un apņēmies strādāt par pasniedzēju, lai izglītotu un radītu interesi citiem par fotogrāfiju. Ko fotografē Tavi kursanti?
Pirms daudziem gadiem, kā jau daudzi latvieši, biju meklēt laimi citās zemēs. Izrādījās, ka tās tur nav un pēc pusgada devos atpakaļ. Kad atgriezos, parādījās tāda iespēja pamēģināt pastrādāt par pasniedzēju. Šis piedāvājums bija nedaudz netīšām, taču tas bija risks un iespēja vienlaicīgi.
Ja jāraksturo tas, ko fotografē mani kursanti, tad vidējais kursants ir fotografēšanas entuziasts, kura rokās ir nonākusi laba fotokamera, taču viņam pietrūkst zināšanu par to kā iegūt kvalitatīvākas un skaistākas fotogrāfijas. Man gribas cerēt, ka tie kuri nāk pie manis uz kursiem mērķē augstāk un vēlas iemācīties uzlabot savas prasmes. Jā, man ir kursanti ar kuriem es lepojos un priecājos, ka sākotnēji esmu devis kādu impulsu turpmākai fotografēšanas meistarībai.
Kādas, tavuprāt, ir tendences mūsdienu fotogrāfijā? Kāds Tev ir viedoklis par laikmetīgo fotogrāfiju?
Mūsdienās ir vizuālā attēla pārsātinājums. Te ir jāsāk runāt par fotogrāfijas uzdevumu vispār. Šobrīd patērētājsabiedrības tiešais fotogrāfijas uzdevums ir pavirša ikdienas mirkļu fiksācija, kura tiek ievietota un atspoguļota sociālajos tīklos Facebook un Instagram. Tendence ir parādīt visu skaistāk. Esmu iedalījis fotogrāfiju divās lielās grupās- dokumentālā un dekoratīvā. 95 % cilvēku strādā dokumentālā, taču gribētu strādāt dekoratīvā fotogrāfijā. Mēs visi gribam skaistas bildes kā žurnālos un internetā. Man liekas, ka cilvēki ir nedaudz sajaukuši vērtības, jo dokumentālā ir vērtīgāka par dekoratīvo fotogrāfiju. Esmu novērojis, ka cilvēki, kuri pretendē uz fotogrāfijas mākslu, redzot šo sakarību, apzināti izmanto ikdienišķā cilvēka dokumentēto un pārspīlēti attālina to no dekoratīvās mākslas. Rezultātā tiek iegūts groteski pārspīlēts attēls. Manuprāt, tā ir ķēmošanās.
Kādi ir Tavi estētiskie kritēriji fotogrāfijā?
Kas ir svarīgāk – vizuāli, tehniski perfekta, kompozicionāli precīza, skaista fotogrāfija vai tehniski neprecīza, bet emocionāli piesātināta bilde? Kas ir vērtīgāk? Man šķiet, ka emocionāli piesātināta bilde, kas varētu būt mazliet tehniski brāķis, ir vērtīgāka. Bet noteikti ir cilvēki, kuriem tā nešķiet. Taču man tomēr gribās, lai kompozīcija un kadrējums ir kārtībā.
Tu pārzini fotogrāfiju ne tikai kā mākslas un pašizpausmes veidu , bet esi lietpratējs arī tās tehniskajā anatomijā, jo esi strādājis fotolaboratorijās par operatoru. Cik liela nozīmē fotomākslā ir tehnikai ar ko ir iegūts attēls?
Tas ir atkarīgs no savām prasībām. Domāju, ka var fotografēt ar jebko. Tehnikai nav nozīmes līdz brīdim, kamēr tu saproti, ko ar to var panākt. Ir žanri, kuros svarīga ir tehnika.
Kopš 19. gadsimta beigām, kad fotogrāfija ienāca medijos, daudz kas ir mainījies. Mūsdienās fotografēšana ir ikdienišķa nodarbe. Kādi ir Tavi ieteikumi tiem, kuri vēlas fotografēšanu apgūt nopietnāk par ikdienas mirkļu piefiksēšanu?
Iesaku daudz fotografēt. Vieglāk būs fotografēt, ja fotografēšanas pamati būs apgūti kāda vadībā. Visu var iemācīties. Un, ja ir interese, tad nav nekādu šķēršļu.
Intervijas autore: Laima Šmiukše