Gada tumšākais laiks, kad saules pavīdēšana caur mākoņa maliņu jau vien tiek uzskatīta par izdevušās dienas priekšnosacījumu, nereti tiek veltīts eksistenciālām pārdomām. Izstāde “Danse macabre” jeb “Nāves deja” Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā līdz 20. maijam aicina apmeklētājus ļauties apcerēt pašiem savu mirstīgumu, sniedzot iespēju iepazīt “memento mori”1 tradīcijas. Uzmanības lokā ir pēcnāves masku veidošanas tradīcija un viduslaiku alegorija par visu uzvarošo nāves spēku.
Mirušo kulta vajadzībām pēcnāves maskas – cilvēka sejas atlējumu veidošana ir pazīstama jau kopš antīkās Ēģiptes ceremoniālajām pēcnāves tradīcijām. Savukārt, Latvijā šī tradīcija sevišķi aktuāla kļuva 20.gs. 20. – 30.gados, kad pēcnāves maksas tika darinātas kolektīvās atmiņas un nacionālās identitātes stiprināšanai, kas vēlākos padomju gados kļuva par ģimenisku tradīciju. Izstādē aplūkojamas sava laika sabiedrībā nozīmīgu un Latvijas kultūrā ievērojamu cilvēku pēcnāves maskas, kuras ne tikai iepazīstina ar viņu vizuālo izskatu, bet atgādina par to cilvēcisko būtību.
“Danse macabre” jeb nāves deja savu aktualitāti iemantoja viduslaikos, kad vizuāls atainojums, kurā cilvēkus lēnā dejā uz kapa vietu pavada skeleti un dažādi gindeņi no aizkapa valstības, kalpoja kā atgādinājums par dzīves laicīgumu un nāves neizbēgamību ikviena dzīves noslēgumā. Izstādē skatāmi pieci “danse macabre” grafikas cikli, kuros secīgi var novērtēt izmaiņas un mākslinieku interpretācijas par šo tēmu no viduslaikiem līdz mūsdienām.
Izstādes norises gaitā ikvienam interesantam ieteiktu izmantot iespēju apmeklēt sarunu ciklu “Nāvīgi interesantas sarunas”. Nākamais sarunu vakars ir plānots 1.-2. decembrī plkst.17.30, kad Paskāle Polliēra (Pascale Pollier) vadīs dzīves masku darbnīcu.
1 Tulkojumā no latīņu valodas nozīmē “Piemini nāvi”
Raksta un fotogrāfiju autore: Laima Šmiukše
