Latvijas Mākslas akadēmijas 1.stāva izstāžu zālē līdz 13. oktobrim norisinās četru jauno mākslinieču – Sandras Strēles, Madaras Lazdiņas, Elīnas Mekšas un Madaras Auzenbahas multimediāla izstāde «Skaņa, kas neeksistē». Izstāde vērš uzmanību uz skaņas un klausīšanās kultūras piemēriem vizuālajā mākslā, piedāvājot individuālu skatījumu par priekšstatiem, kustību un skaņas atmiņu.
Sandra Strēle instalācijā “Kustības nostaļģija” ūdeni ir izvēlējusies kā bāzes elementu skaņas eksperimentiem, tādējādi attēlojot skaņu kā kustības un pasaules izmaiņu indikatoru. Savukārt Elīnas Mekšas darbā “Vienas plaukstas plaukšķis” ir apkopoti dažādu skaņdarbu nošu pieraksti, kuri viegli plīvo ventilatora pavadībā, akcentējot skaņas ilglaicīgo eksistenci fiziskā materiālā. Madara Lazdiņa darbā “Balss, kuras nav” ar vizuāliem apveidiem atgādina par skaņām, kuras vienmēr būs mūsu atmiņās laika zoba neskartas. Turpretī māksliniece Madara Auzenbaha skatītājam uzdod jautājumu: “Vai Tu dzirdi, kā aug kāposts?”, izvēloties kāpostu kā metaforu mūsdienu sabiedrībā, kur pat mīlestībai piemīt aprēķināma vērtība.
