“Gleznot var iemācīties tikai darot.” Intervija ar Annu Pantejevu.

Kultūras un mākslas aktualitātes , Sarunas ar radošām personībām Nov 01, 2017 No Comments

Anna Pantejeva ir gleznošanas pasniedzēja Alises Rozes dizaina studijas mācību centrā. Otrdienu vakaros, trešdienu pēcpusdienās un sestdienu pusdienlaikā viņa māca un iedvesmo citus nebaidīties un ļauties krāsu bezgalīgajai pasaulei. Arī viņa pati nerimstoši strādā un rada jaunus darbus. Annas darbi atspoguļo personisko, kas līdzās citiem vēstījumiem arī atbruņo skatītāju un pastāsta par mākslinieka attiecībām ar sevi.


Jau vairākus gadus Tu esi Alises Rozes dizaina studijas mācību centra gleznošanas pasniedzēja. Kā šajos gados ir mainījušās Tavas attiecības ar mākslu?

Esam kļuvušas tuvākas. Kad sāku pasniegt, gleznot pašai nebija laika, strādāju pie diplomdarba vides mākslā un uz jautājumu „Kas tad tu esi?” mācēju atbildēt tikai ar aprautu „Es esmu.”, biju nogurusi no lielās mākslas, eksperimentiem, meklējumiem un no sevis tajā. Tagad, kad trīs gadi ir pagājuši jauno gleznotāju sabiedrībā, uz jautājumu „Kas tu esi?” tagad jau ar pārliecību atbildu ar „Es esmu.”, bet nu jau tāpēc, ka esmu īstajā vietā, starp īstiem cilvēkiem un darot to, kas mani definē.

Noteikti ir daudz interesantu un dažādu pieredzes stāstu no gleznošanas nodarbībām. Kāds ir Tavs lielākais ieguvums esot pasniedzējai?

Kursanti dod stimulu gleznot pašai, bieži vien strādāju kopā ar viņiem nodarbības laikā, nolieku stūrītī molbertu un brīvajā brīdī arī pagleznoju. Vispār jau, jo labāk glezno mani audzēkņi, jo produktīvāka esmu pati, viņi ļoti iedvesmo, gleznotavā parasti ir tik radoša atmosfēra, ka neradīt nemaz nevar, tā kā varētu teikt, ka lielākais ieguvums ir kursantu izaugsme un radošums. Vēl ļoti priecē, kad kursanti sadraudzējas savā starpā, nekautrējas komentēt viens otra darbu, palīdz ar padomu, dalās pieredzē. Mēs cenšamies uzturēt brīvu, neformālu atmosfēru, kur katrs viedoklis ir pareizs un katra kļūda labojama.

Glezniecībā Tu pievērsies sevis portretēšanai, izceļot atsevišķas ķermeņa detaļas, kā piemēram, elkoni, kaklu, nabu, aci vai matu sakārtojumu. Kas Tevi mudina apzināti gleznot sevi?

Savos darbos cenšos būt patiesa, skaidra, tieša, tāpēc gleznojot attēloju lietas tieši tādas, kādas tās ir – kā spogulī – tādā veidā varbūt apzinoties un pieņemot sevi, varbūt pat apliecinot. Kad sāku šo gleznu sēriju, vēl nejautāju sev, kāpēc gleznoju savu aci un ko gleznošu tālāk, bet pie kādas trešās vai ceturtās gleznas pieķēru sevi pie tā, ka gleznoju tās ķermeņa detaļas, kas, varētu domāt, ir vienkārši salasītas no manis (naba, elkonis, kakla aizmugure, auss) bet kopā veido tādu intīmu karti. Es gribu runāt par ļoti personisko, bet negribu stāstīt.

Vai vari raksturot māksliniecisko un profesionālo virzienu, kurā esi nolēmusi iet?

Pašlaik vēl mēģinu saprast un apzināties sevi, ne tikai mākslā, bet kopumā, domāju, no tā arī izritēs profesionālais virziens, pagaidām ļaujos lietu plūsmai. Nezinu, vai māksliniecisko virzienu vispār var izlemt vai izvēlēties, katrā ziņā gribētos, lai kas tik liels un nozīmīgs pats atrod mani un paņem sev līdzi.

Vai ir kāds mākslinieks, kura radošā daiļrade ir būtiski ietekmējusi tavu skatījumu uz mākslu?

Bruno Vasiļevskis. Tas ir mākslinieks, kas mainīja manu skatījumu sākumā uz kluso dabu glezniecībā un tad arī lietu uztveri kā tādu. Viņa darbi liekas tik vienkārši, tik viegli, tik tīri, un tajā pat laikā ļoti pārdomāti, izstrādāti, izdzīvoti. Gribētos iemācīties vismaz skatīties uz pasauli tādu, kādu Vasiļevskis to ir gleznojis, nesarežģījot to un neiejaucoties.

Ko Tu domā par mūsdienu mākslu? Vai mūsdienu mākslā, kas arvien vairāk ir par neērtiem sociālajiem jautājumiem, vēl ir kāda vieta skaistumam?

Es esmu par visu, ko mākslinieks sauc par mākslu – par neērto, par mierinošo, par smalko, par neglīto, par „tā nu gan katrs varētu” mākslu un par „tas nu gan ir talants” mākslu, par pašsaprotamo un par nesaprotamo, esmu par mākslu kā parādību. Man liekas, ka dzīvojam tādā laikā, kad gandrīz viss jau ir bijis modē, izgājis un vairākas reizes atgriezies, dzīvojam sabiedrībā, kas pieradusi pie tā, ka viss mainās, ātri noveco un apnīk, tāpēc, lai sevi nenogarlaikotu, ir jārada tā visādā māksla, kas sasildīs, kad auksti un nedroši, un satrauks, kad esi pa dziļu iesakņojies savā komforta zonā. Un skaistums taču ir gaumes jautājums, vai ne?

Ko tu gribētu novēlēt jaunajiem censoņiem, kuri vēlas apgūt glezniecību?

Uzdrošināties, neapstāties, nepadoties. Gleznot var iemācīties tikai darot.

Interviju sagatavoja: Laima Šmiukše

Liga_Velina

Mēs izmantojam sīkdatnes un citas izsekošanas tehnoloģijas, lai uzlabotu Jūsu pārlūkošanas pieredzi mūsu vietnē, parādītu Jums personalizētu saturu un mērķētas reklāmas, analizētu mūsu vietnes datplūsmu un saprastu, no kurienes nāk mūsu apmeklētāji.